Koka pakāpieni uz metāla kāpņu karkasa

Tērauda un koka kāpnēm parasti izmanto kādu no šiem karkasa veidiem. Divas sānu sijas (kosouras) balsta pakāpienus abos galos, un katram pakāpienam pie tām piemetināts kronšteins vai plātne. Centrālā sija ir viena nesošā sija pa vidu vai ar nobīdi uz sāniem, taisna vai zigzagveida, ar plātni zem katra pakāpiena. Tā izskatās viegla, taču pakāpiens izvirzās uz abām pusēm, tāpēc svarīga ir sijas stingrība. Konsoles kāpnēs pakāpieni it kā izaug no sienas: tos notur nesošajā sienā noenkuroti tērauda kronšteini, kas paslēpti koka iekšpusē vai zem tā.

Karkasa veids tieši ietekmē pakāpienus: to biezumu, stiprinājumu un to, cik daudz tērauda paliek redzams.

Karkasu un pakāpienus izgatavo dažādu amatu meistari. Metālapstrādes darbnīca izstrādā mezglus, sametina karkasu, aizsargā to ar gruntējumu, krāsu vai pulverkrāsojumu un uzstāda. Galdniecība izgatavo un iemontē pakāpienus, pretpakāpienus, ja tādi paredzēti, un citas koka detaļas. Katrs atbild par savu darbu, bet kāpņu kvalitāte izšķiras tur, kur abi darbi satiekas.

Tāpēc abus darbus vajadzētu koordinēt vienai pusei: saskaņot rasējumus, plātņu novietojumu un caurumu izkārtojumu, spraugu līdz sienai, pakāpienu biezumu un to, kurš ko pārbauda pirms nākamā darba posma. Bez koordinatora milimetra kļūda tēraudā pārvēršas strīdā par koku.

What Else izgatavo koka daļu. Metāla karkasus izgatavo mūsu ilggadējie apakšuzņēmēji; savas metālapstrādes ražotnes mums nav, taču karkasu un pakāpienus varam koordinēt kā vienu pasūtījumu.

Ja pakāpienus pasūta pēc rasējuma, pirms karkass uzstādīts, var ietaupīt dažas nedēļas, taču pastāv risks, ka tie nederēs: metinātas konstrukcijas reti atbilst rasējumam ar milimetra precizitāti, un sienas vēl retāk. Ierastā secība ir šāda:

• Kāpņu projektā uzreiz paredz pakāpienu biezumu un stiprinājuma mezglus.
• Karkasu izgatavo, uzstāda, izlīmeņo un nostiprina, pēc tam pabeidz tā pārklājumu.
• Uzstādītajam karkasam uzmēra katru plātni atsevišķi, bet pie nelīdzenām sienām izgatavo šablonus.
• Pakāpienus izgatavo pēc šiem izmēriem, pārklāj ar apdari un ļauj tiem aklimatizēties.
• Pakāpienus iemontē, kad mitrie darbi pabeigti un telpa apkurināta, un līdz darbu beigām tos aizsargā.

Pakāpienus parasti pieskrūvē pie tērauda plātnēm no apakšas, tāpēc virspusē stiprinājumi nav redzami. Skrūves ieskrūvē iepriekš izurbtos caurumos vai kokā iestrādātos vītņu ieliktņos, kas ļauj pakāpienu vēlāk arī noņemt. Caurumi plātnē ir ovāli vai palielināti šķērsām šķiedrām, jo masīvkoka pakāpiens gada laikā nedaudz maina platumu, un tam jāspēj brīvi kustēties, neplaisājot un neizraujot stiprinājumus.

Starp tēraudu un koku jābūt izolējošam slānim: gumijas vai filca starplikām vai elastīgas līmes kārtai. Tas novērš tiešu saskari, kuras dēļ pakāpiens zem kājām dun un čīkst, izlīdzina sīkus nelīdzenumus un atdala koku no neaizsargāta tērauda. Tas ir īpaši svarīgi ozolam: tajā ir daudz miecvielu, kas saskarē ar dzelzi un mitrumu var atstāt tumšus traipus, tāpēc plātnes gruntē vai krāso, bet stiprinājumus izvēlas ar pretkorozijas pārklājumu.

Metināts karkass ir precīzs dažu milimetru, nevis milimetra desmitdaļu robežās. Plātnes var būt nedaudz slīpas vai nobīdītas, un galdnieki to kompensē ar plāniem paliktņiem, starplikām un katras plātnes atsevišķu uzmērīšanu. Tam, kurš iet pa kāpnēm, svarīgi, lai katrs pakāpiens būtu horizontāls, visu pakāpienu augstums vienāds un priekšējās malas veidotu taisnu līniju. Starp pakāpienu un sienu atstāj nelielu spraugu kustībai; to var nosegt ar grīdlīsti vai noformēt kā ēnas šuvi.

Gatavos pakāpienus parasti iemontē darbu beigu posmā, taču pa kāpnēm vēl staigā krāsotāji, elektriķi un uzkopēji. Katru pakāpienu pārklājiet ar aizsargplātni vai biezu kartonu, piestiprinot to ar līmlenti, kas nebojā apdari, un nekad nelīmējiet lenti tieši uz svaigas lakas. Sargājiet kāpnes no mitruma, nevelciet pa tām instrumentus un materiālus un aizsardzību noņemiet tikai pirms galīgās uzkopšanas.